Mēs vispār taisījāmies ņemt mašīnu nomā un pabraukāt ar to pa salu, bet, kamēr tas vēl nebija noticis, nācās noīrēt tvaika lokomotīvi. Redzējāt, starp citu, cik veikli es pārņēmu flashfuture paņēmienu no 4. sezonas seriālam Lost, kas visiem jau uzdzinis zobu stīvumu? Flashfuture, tas ir kā flashback, tikai otrādi, uz nākotni. Zināt, starp citu, kas ir zobu stīvums? Šim jēdzienam noteikti ir saistība ar to, ka es nevaru apēst daudz ābolu vai ogu. No tajās esošajām skābēm sāk sāpēt zobi, ja košļā, un pēc tam vairākas stundas vispār neko mutē paņemt nevari. Lai gan vecais labais Ušakovs man nepiekrīt.
Uzdzīt (sev) zobu stīvumu — iegūt savelkošu sajūtu mutē pēc kaut kā skāba vai sūra apēšanas, vai arī piepūlēt muti no ilgas kaut kā košļāšanas.
Par lokomotīves īrēšanu es jokoju. Ne jau par īrēšanu (mēs to noīrējām, vismaz vienu vagonu noteikti), bet par lokomotīvi – tā nebija īsta, brauca pa ceļu uz pumpētiem riteņiem un tai bija iekšdedzes dzinējs. Pamaz romantikas par 9 eiro (tik maksāja viena biļete līdz ezeram un atpakaļ). Toties pie paša ezera tās bija atliku likām. Es tur paviesojos veselas trīs reizes, lai gan ne gluži pēc paša gribas, taču nožēlot tik un tā nav ko. Ja būtu zinājis, ka no viesnīcas līdz ezeram tik tikko 5 km salasīsies, būtu gājis kājām.
Saskaņā ar leģendu (droši vien svaigu, tūristiem domātu) ezerā dzīvo meitenes gars. Viņa izcēlās ar to, ka, aizgājusi darīšanās uz lauku kopā ar tēvu, sāka ķemmēt savus zelta matus. Tēvam aizbrauca jumts, viņš viņu iekāroja. Tad nu skuķe, nebūdama muļķe, iekliedzās “Vula i vulolimna”, kas nozīmē “Kaut es gars ezerā bļūkš”. Uzreiz tajā vietā izveidojās ezers, un tēvs noslīka. Labi, atzīstos, pēdējo detaļu es pievienoju traģismam. Patiesībā par tēvu vēsture klusē, toties vietējie ezera vidū uz akmens periodiski redzot blondīni ar ķemmi.
Es nebrīnos – pirmkārt, līdz tai vietai, kur ūdens ir tumši zils, ir ļoti sekls, un tur pilnīgi mierīgi var stāvēt uz aļģēm, kas pārņēmušas visu ūdens slāni līdz pat virsmai. Otrkārt, ja saule galvu sacepinās, redzēsi vēl ne to vien.
Ezerā es forši papeldēju, pēc tam mēs noīrējām ūdens velosipēdu-katamarānu par 7 eiro. Un izvizinājāmies pa perimetru 3,5 km garumā. Par laimi, tas ir no ārpuses tik daudz, bet iekšpusē krietni mazāk, jo visi krasti, izņemot mūsējo, bija nožogoti ar dabas aizsardzības atzīmēm. Starp citu, mums pilnas ausis piezūģēja par saldūdens bruņurupucīšiem, taču mēs tos tā arī neatradām. Pēdējā dienā Krētā man pateica, ka viņiem patīk izlīst pasildīties saulainā dienā, bet, šķiet, tā ir leģenda no blondīnes gara sērijas. Tiesa, Andrejs teica, ka esot redzējis bruņurupuci zem tilta, kamēr mēs braucām ar pseidolokomotīvi, bet es sliecos to norakstīt uz baltajām pelītēm no Andreja pastāvīgās vīna un alus lietošanas. Rezultātā Sergejs atskārta, ka ar bruņurupucīšiem vietējie domā uzmācīgi sisinošos nezināmas sugas zvērus kokos, ne citādi. Vēlāk mēs šos bruņurupucīšus vēl ilgi visur, kur vien bijām, dzirdējām, un vienreiz pat ieraudzījām to patieso veidolu, bet par to vēlāk.
Mēs, kā jau skopuļi, sēdējām uz soliņa – vēl jo vairāk, mums viesnīcā ir haļavas zviļņi, ko tad mums maksāt par pusstundu. Tiesa, ezers gan skaists, kas tiesa, tas tiesa, baltie kalni atspīd un ūdens krāsa brīnišķīga.
Kokā pilnā sparā sisina bruņurupucīši, bet Tatjanai ir tik karsti, ka pat lencīti uz sāniem nolaidusi. Neesmu pārliecināts, ka šo štelli sauc par lencīti, bet labāku vārdu tik un tā nezinu.
Kas attiecas uz atpakaļceļu, es pazaudēju visas mūsu biļetes un mazliet nervozēju par to. Bet kolēģi, kuri līdz tam laikam jau arī bija atkoduši krētiešu nacionālā rakstura fišku, mani nomierināja. Un tiešām – šoferis, noskaidrojis, ka mums nav biļešu, vienkārši pajautāja, kur mūs izlaist (Kavrosā, saprotama lieta), un aizgāja tālāk stūrēt lokomotīvi. Ar to arī viss beidzās.